:izlasi mani!
Stingri nospiezdams durvju rokturi un strauji pagrūžot smagnējās durvis, kas vienmēr likās nedaudz ieķeramies, ar tik tikko dzirdamu troksni viņš ienāca istabā…
Viņa stāvēja ar muguru pret durvīm, neatskatīdamās uz ienācēju, bet, atpazīdama viņa lēnos, smagnējos soļus, viņas augumu, kas jau pa gabalu spēja sajust viņa maigo pirkstu pieskārienus, pārņēma pirmais nepacietības iztramdīto trīsu vilnis! Kā bars sīku radībiņu tas skrēja augšup pa viņas slaido ķermeni – lēnām mostoties uz pēdām, tā mierīgi it kā bez steigas; tad strauji kā zibens izšavās cauri viņas kājām, aiz sevis atstājot patīkamu svelmi iegurnī; radot vieglu kņudēšanu vēdera lejasdaļā, turpināja savu ceļu uz augšu un, uz mirkli apstādamies uz viņas kakla muguras daļas, izzuda pavisam…jel mirkli kavējies…
Naksnīgā laternas gaisma cauri dzeltenajam biezo aizskaru imitējošam pledam tumsā sapludināja viņu stāvus kopā un lika ienirt istabas dzelmē tā, ka liekas acis nespētu atšķirt viņus vienu no otra…
Kā plēsoņa, noskatot savu upuri, viņa acu skatiens mierīgi pārslīdēja pāri viņas auguma sievišķīgajām līnijām, un, lai gan iekšēji viņa sirds radītie sitieni, kas ar katru sekundi pieņēmās spēkā, lika viņa ķermenim rauties uz priekšu, ar sakostiem zobiem viņš turēja sevi nostāk, tuvojoties pa milimetram arvien tuvāk un tuvāk un nostiepdams abu nervus stīgu spiegrumā, līdz gaisam starp viņiem vairs nebija vietas, un bikli viņai pieskārās…
Viņa pirksti, ak šie pirksti!, kas likās vienmēr zinām kad, kur un cik daudz, lēnām ar apļveida līnijām slīdēja pār viņas gurniem, viņas dibenam, izbaudot katru centimetru, katru sprīdi no viņas auguma, un nekautrēdamies ik pa brīdim nerātni aizslīdēja aiz svārku malas… “Zemāk!” – ievaidējās viņas augums, bet viņa rokas šim saucienam neatbildēja, lēnām turpinot vīties uz augšu, uz viņas krūtīm, kur viņasprāt viens pieskāriens varētu izlaizt brīvībā nevaldāmas, strauju elpas vilcienu pavadītas alkas pēc kkā vairāk – viņa ķermeņa, šeit, tūlīt un tagad!!!
Un tieši tajā mirklī, kad viņa, saglabājot pēdējās kontrolētās apziņas paliekas, svēti bija nosolījusies sev turēties, ļaut šīm sajūtām plosīt viņu no iekšpuses vienalga, cik grūti nebūtu izturams, bet baudīt, baudīt, kā dzīva uguns viņas kaklam uzšļācās viņa elpa pavadīta ar praktiski nemanāmu lūpu pieskarienu.
“Ak Dievs…” – bija doma, kas pēkšni modās viņas prātā un ar nelielu kunkstienu klusām izdzisa uz lūpām…un, ja viņa spēcīgās rokas nebūtu turējušas jo cieši, iespējams, ka viņa būtu ļāvusies pēkšņam vājumam kājās un ieslīgusi gultā – fantāzijās un sapņos, kuras jau labu laiku naktīs padarīja viņu traku!
Nespēdama izturēt, viņas roka lēnām ieslīdēja viņa matos, ievijās tajos, un, cieši satverot viņa galvu, lēnām virzīja to un lika viņa lūpām virzīties lejup pa viņas kaklu. Ārprāts! Viņa jau gribēja balsī bļaut un saprata, ka ir norāvusies no šīs saites, pie kuras pati sevi bija piesējusi…
Negribēdama, lai viņš apstājas, bet tajā pašā laikā meklēdama veldzi, kas apdzēstu krūtīs briestošās liesmas, viņas trīcošās rokas sāka skriet pa viņa kājām, daudz nepiedomājot par liegiem pieskāriem, grābjot un grābjot pēc kkā, kas jau pēc mirkļa būs viņā… vēlme pēc otra bija pārņēmusi viņas prātu, brīžiem neļaujot saprast, ko viņa dara vai kas būtu mirklim atbilstošs, atstājot nevaldāmo kāri izbaudīt viņa augumu mirklim, kad viņu kailie ķermeņi būs pieglaudušies viens otram un viņas kājas apvijušās ap viņa gurniem, velkot viņu arvien tuvāk sev.
Divbalsīgās elsošanas klusumu pārtrauca paskaļš viņas svārku rāvējslēdzēja tirkšķis!
Atvieglojumu nesošs adrenalīns lika atbrīvoties no šī nevajadzīgā apģērba gabala pēc iespējas ātrāk, un ar nodomu neuzvilktā apakšveļa viņas atvilktnē viņiem abiem ietaupīja pāris sekundes, kas nu jau likās velkamies veselu mūžību…
Līdz sarkankvēlēi nokaitētas lūpas pieklupa pie otrām, tās koda lieliem kumosiem kā nežēlīgi izsalkuši, nepabarojami vilki, tās gribēja vēl un vēl, arvien vairāk tur un te… ar pēdējo elpas vilcienu cieši piespiestas otra ķermenim, nevēlēdamies atrauties, kamēr brīdī, kad nevaldāmās kaisles bangas jau sitās pret ķermeņa akmeņiem, atgāzt galvu un ļauties svaigam elpas malkam…
Viņa skūpsti lija pār viņas augumu kā pavasarīgs lietus, to lāses nepalaižot garām ne rieviņu, ne paugururiņu, ietekot visur! Tie lika viņai nedaudz iesmieties, kad kopā ar deguna vieglo gaisa plūsmu tie slīdēji pāri viņas samtainajam dibenam un gurniem, un no baudas aizturēt elpu, kad tie tik maigi kutināja viņas krūšu galus un nelielās, viņa vieglo kodienu radītās sāpes tajos deva signālus par tuvojošos spēcīgu orgasmu, kas kā liela silta tumsa gāzās pār viņas ķermeni, pārņemdams savā varā un liekot ar nagiem ieķerties viņa mugurā… viņa zināja, uz kurieni viņš dodas, nemaz necensdamās viņu apturēt, un jau pēc mirkļa viņa mēle kā tāda neliela silta straume pārtecēja pāri viņas saldajam izcilnim starp kājām! Vietai, pie kuras viņš ne tikai lika viņas augumam locīties kā kokam baudas vējos un viņas balsij ar neapturamu spēku lauzties laukā no krūtīm
, vietai, kurai viņš pieskārās visuzmanīgāk un vismaigāk…
Tas nebija ilgi jāgaida… milzīgs elektrisks lādiņš izskrēja cauri viņas ķermenim, kas likās raujam to gabalos, un, viņas elsu un kunkstu pavadīts, neprātīgi lēkāja no vienas šūnas uz otru! Augums neprātā stiepās, elpa aizsitās un atkal atguva balss spēku… Nē, lūdzu, kaut mirkli vēl un vēl un vēl… šī sajūta viņu vnk padarīja nekontrolējami traku…
Savu maigo lūpu skūpstu pavadīts, viņš lēnām pacēlās līdz viņas sejai un, ieskatoties viņas dziļajās acīs, padevīgi ļāva viņas kājām apvīties sev ap gurniem…beidzot ļāvās tikt iegūts…
Viņu augumi saplūda kopā! Tie savijās kā vīteņa zari ar koka stumbru, neatšķetināmi, neatraujami, negribēdami viens otru palaist vaļā…vienmērīgā ritmā bauda abu ausīs dunēja kā bungu sitieni, tika aizmirsts par laiku un vietu, jo vissvarīgākais bija šeit – viņu rokās…
